Neseno notikumu gaismā sabiedrībā aktualizējies jautājums par vīriešu raudāšanu. Šajā sakarā padomu prasījām vienam no vīrišķīgākajiem cilvēkiem Latvijas šovbiznesā – slavenajam rokerim Kažam jeb Kārlim Būmeisteram.

Kaža atzīst, ka īstiem vīriešiem dažreiz tomēr ir jāizraudas, bet, kur un kā to darīt, paliek katra raudātāja paša ziņā - vai kā politiķim Aināram Šleseram raudāt visas Latvijas priekšā, vai mājās klusībā uz spilvena.

 

Pats Kaža bērnībā raudājis biežāk nekā tagad, bet principā viņš uzskata, ka īsti vīrieši jau paši tiek ar sevi galā, tomēr neizslēdz iespēju, ka "kādreiz, možka, arī īstam vīrietim vajag paraudāt."

"Bērnībā ļāvu vaļu asarām. Pat tad, ja fiziskās sāpes nav tik lielas, tad bērni emocionāli notikušo pastiprina ar asarām. Ja bērnībā, nobrāžot celi, pamanīju, ka visapkārt ir asinis, raudiens bija klāt. Pat ne tik ļoti no fiziskajām sāpēm, kā no tā, ka kāja asinīs. Taču tagad, ja gadās kāda lielāka trauma, piemēram, aizvadītajā ziemā, kad uz kalna lauzu roku, nevis raudāju, bet no sāpēm bļāvu," atminas Kārlis.

Bieži vien pusaudžu un jaunības gados cilvēki sāpju asaras lej par pirmo nelaimīgo mīlestību, bet ne Kaža. "Man, par laimi, nav bijusi tik sāpīga mīlestība, lai par to raudātu. Taču pa kādai asarai jau esmu arī nobirdinājis, ja ir bijušas kādas nesaskaņas, tad esmu sevi piespiedis apsēsties stūrī un papinkšķēt, bet ko tad izpinkšķēsi, jo mīlestībā jau pa lielam viss man ir forši bijis.

Ir bijuši gadījumi, kad sieviete man blakus raud, un tad arī es sāku viņai raudāt līdzi. Tā mēs sēžam un paraudam," skaidro Kaža, kurš tomēr nekad neraud, ja neveicas mūzikas jomā. "Ja neesmu iekļuvis ar savu dziesmu kādā topā, par to īpaši nepārdzīvoju, jo tas fakts nav asaru vērts," viņš uzsver.

"Arī tad, ka mani ar Aleksandru Kurusovu izbalsoja no šova Dziedi ar zvaigzni, drīzāk nobirdināju kādu prieka asaru. Nē, nē, ne jau par to, ka mani beidzot izbalsoja, bet gan par to, ka visu izdarījām pēc labākās sirdsapziņas - es pat iemācījos dažus deju soļus," stāsta Kaža.

Mūziķis tomēr uzskata, ka par pinkšķi jau noteikti sevi nevar nodēvēt, jo, viņaprāt, ar raudāšanu vairāk aizraujas emocionālāki cilvēki. "Redz, kā Ainārs Šlesers nevairījās publiski izraudāties. Ja vajag ģimenes vērtību dēļ to darīt, kāpēc gan ne?" uzskata rokeris.